Kādreiz bija kaķis. Tik liels, skaists. Viņai bija saimniece un mazs saimnieces dēls, pēdējo, starp citu, viņa ļoti mīlēja un nekad pat nesaskrāpēja. Kaķis gulēja visur, kur viņam vajadzēja, vai drīzāk, kur vien viņš gribēja, bet tam bija arī oficiāla vieta - tur viņš aizbēga no sava mazā saimnieka neatgriezeniskās pielūgšanas. Galu galā viņš, tāpat kā visi bērni, uzticīgi ievēroja noteikumu "Es esmu mājā". Tā kaķis brīvi dzīvoja savā mājā, un biežāk visā dzīvoklī, līdz vienā jaukā rītā tieši šajā dzīvoklī parādījās dīvaina un briesmīga smaka, un aiz smaržas un tās avota - liels suņa ingvera kucēns!
Tātad tas bija suns
Kādu šoku kaķis piedzīvoja, vārdus nevar aprakstīt, visi viņas plāni par mierīgu dzīvi viņas pašas dzīvojamā dzīvoklī, šķiet, tajā pašā brīdī sabruka. Viņa izlieka muguru, nez kāpēc kļuva divreiz lielāka un, pārakmeņojusies šajā stāvoklī, stāvēja, nespēdama kustēties. Un visi šie tā sauktie meistari jautri ķiķināja, ne mazākajā mērā neuztraucoties par kaķa katastrofu.
Pats kucēns, starp citu, izturējās pieklājīgāk nekā jebkurš, viņš nevis ķiķināja, bet gan noputēja sevi un devās šņaukt dzīvokli. Tiesa, tajā pašā laikā viņš ieskrēja kaķī, dīvaini, bet šķiet, ka sākumā viņš to uzņēma kā daļu no interjera, viņa bija tik nekustīga. No pārsteiguma un satricinājuma kaķis iesita nekaunīgajam pa seju. Kucēns atlēca, paldies Dievam, nagi nebija - neskatoties uz paniku, kaķis redzēja, ka viņas priekšā ir īsts bērns.
Tā ir ilga, ilga iepazīšanās
Jā, mazā. Ar manu augumu”- neapmierināti domāja kaķis, skatoties uz kucēnu, kurš tecēja zemāk no saimnieka galda drošā augstuma. Viņa, tāpat kā jebkura gudra radība, dziļi ieskatījās problēmā, un ko viņa tur redzēja … Nu, jā, viņa iedomājās šo kucēnu gada laikā, teļa lielumā un ar šausmām, kas iespiesta galdā.
"Kā mēs dzīvosim," viņa ilgojās visiem mājas cilvēkiem. Bet nez kāpēc neviens neatbalstīja viņas sāpīgās domas. Saimniece, maigi kurnēdama, mēģināja pievest šo nepatīkami smakojošo radību - kucēnu - pie paša kaķa deguna, izraisot viņas aptraipījumu un kvadrātveida acis. Un mīļotā mazā meistara dēls parasti jautri spēlējās uz grīdas, pilnībā aizmirstot par kaķi. Nav vārdu, lai izteiktu, kādas tumšās dienas ir pienākušas nabadzīgajam pamestajam kaķim, kurš ir spiests dzīvot savā mājā un staigāt ar skatienu apkārt.
Atkusnis jeb viss ir tikai sākums
Tomēr laiks pagāja, un kaķis pamazām mainīja dzīvotnes augstumu, pēc pāris nedēļām tas jau varēja staigāt pa grīdu, taču joprojām neizturēja šo sarkanmataino radību blakus. Bet viņai patika skatīties, kā saimnieki izturas pret kucēnu: viņi ķemmējas, sagriež nagus, mazgājas un, ak, šausmas, uzliek viņam apkakli. Nu, taisnība, viņš neizskatījās nelaimīgs, bet ko ņemt no šīs stulbās būtnes, viņš ir tikai suns!
Šis kaķis, vienmēr izstiepts kā stūre, vicinot asti, bija īpaši kaitinošs, nē, kā jūs varat būt apmierināts 24 stundas diennaktī? "Šī ir plānprātība, ne citādi, varbūt viņš nemaz ilgi neizturēs, skaties, viss atgriezīsies tā, kā bija," - ar šīm domām pūkains aizmiga uz viena galda. Tiesa, mums ir jānodod cieņa šiem nodevīgajiem īpašniekiem, viņi bija pietiekami gudri, lai vismaz neļautu rudmatei kaķim riet. Malojs ātri saprata, ka kliegt uz vecākajiem nevajadzētu, un tas bija cauri cieņai. Vismaz kaut ko pirmo reizi.
